Kategorija: 3B

Ilgums: 6(SF) - 5 stundas (C). Skatīt karti (1.att.), kas bija atrodama pie mūsu kempinga ieejas (kempinga iekšpusē). Pieeja pa lielisku, iekārtotu taku (nr.417, tad 408 uz Passo Posporcora) koku paēnā kādas 1.5 stundas līdz norādei uz ferratu (2.att.). Pa ceļam redzamās drupas (3.att.) nav mērķis! No norādes pa šauru taku uz augšu pa labi vēl kādas 30 min. ar sīkiem ferratu un rāpšanās posmiņiem līdz īstajam sākumam. P.S. Interesanti, ka Kortīnas lapā šī ferrata ir minēta kā mazliet grūtāka nekā VF Michielli Strobel - Punta Fiames. Toties pieeja ir nesalīdzināmi patīkamāka!

---

Naktis gan „saulainajā Kortīnā” izrādās šausmīgas. Guļam nesliktos guļammaisos satinušies siltajās drēbēs ar ziemas cepurīti galvā. Gaisa temperatūra ap 10-11 grādu. Pat kempinga administratore no rīta sāji smaidīdama novelk, ka tas neesot īsti jūlijam raksturīgi. Lai nu kā, bet pa dienu spīd saule un tas ir galvenais!

Šodienas plānos ir VF Ettore Bovero – Col Rosa (3B). Kopumā maršruta ilgums ar visām pieejām un tml. tiek lēsts ap 6 stundām, pie tam takas sākums ir tieši pie mūsu kempinga parādes vārtiem. Kā vienmēr mazliet aizgulējušies enerģiski dodamies ceļā. Drīz lieliski iekārtotā taka kļūst stāvāka un pārvēršas kārtējā zigzagā, kas vienam otram enerģiju izsūc acīm redzami. Tā kā kāpjot atrodamies koku paēnā, tad vampīrismu jānoveļ uz akmeņaino meža augsni un nežēlīgo laika veci – kā nekā kopējā pieeja ir ap divām stundām. Tiesa, pēdējā pieejas pusstunda jau ir izteikti stāva taka, kas mijas ar atsevišķiem sīkiem ferratas posmiņiem un rāpšanos (scrambling - nav attēlos) pa klintiņām bez drošināšanas. Ja nu arī tu, dārgo lasītāj, esi noskatījis šo maršrutiņu, tad piebildīšu, ka minētais posmiņš ir ar pietiekamu slīpumu un aizķeru arī pietiek, kā rezultātā bez virves šeit var arī mierīgi iztikt.

Nonākot pie pašas ferratas, atklājas, ka tā jau no paša sākuma ir diezgan pastāva (1.att. - sākums (aiz stūra). Var ievērtēt ferratas stāvumu!) un arī klintiņa ir tāda, ka ik pa laikam jāpadomā, kā labāk uzkāpt. Protams, liekot lietā kāpšanas iemaņas, nostiepto trosi un spēku, kāpt var pietiekoši raiti. Eju pirmais un klusībā salīdzinu pašreizējo maršrutu ar pagājušā gada trijnieciņu – te sākums šķietas tehniski grūtāks un diezgan drīz arī par atklātu vietu (t.i., kur "pie kājām dziļi nekā nav") trūkumu sūdzēties nevar. Tomēr iekšēji baudu šo ferratu, jo pats izmanu savu kāpšanas iemaņu izaugsmi šī gada laikā un arī vietu, kur jāpārkāpj pāri dziļai plaisai uz pašauru, blakus stāvošu atklātu klints radzi, uztveru krietni lietišķāk, baudot ainavas, kas paveras uz Kortīnu un apkārtējām virsotnēm. Tomēr šis arī ir mūsu kāpiena augstākais punkts. Vājais posms ir mūsu radagabals, kurš sirsnīgi cīnās kādu gabalu zem manis, bet uz augšu īsti netiek. Nelīdz ne mūsu padomi, ne piemēri. Uz atklātās radzes gaidu jau kādas desmit minūtes un kalnu vēji dara savu – paliek vēsi. Parādās arī citi kāpēji, kuri jālaiž garām. Tā kā arī pārredzamajā maršruta turpinājumā nešķiet, ka paliktu vieglāk, pieņemu lēmumu, ka jādodas atpakaļ, citādi līdz vakaram šādā tempā varam arī līdz galam netikt. Te nu mani kompanjoni sāk spuroties, ka lejā nokāpt vis nevarēšot, bet kā tai pasakā par zaķi un glābēju nūju, ar gudru ziņu esmu paņēmis līdzi padsmit metrus garu virves galu. Pabeigtais KG kurss vieš zināmu uzticību un līdzkāpēji pa kārtai ar vienu "pārsēšanos" tiek veiksmīgi nolaisti no maršruta. Lai gan brālēns piedāvājas tālāk noiet pats, bet mēs lai turpinot kāpšanu, tomēr atsakos, ņemot vērā pastāvo pusstundīgo noejas gabalu, kas ietver sevī arī klinšu posmiņus – mums jābūt atbildīgiem par komandas vājākajiem locekļiem.

Vēl pēc kādas stundas esam kempingā, tad Kortīnas pārtikas bode un kārtējā aukstā nakts teltī. No rīta dosimies uz sniegiem!