No rīta ap desmitiem izbraucam uz Austriju, lai beidzot okupētu pasūtīto numuriņu gandrīz 3000 metru augstumā. Tomēr ne jau viss iet tik raiti, cik gribētos. Vispirms tauta solīto 15 minūšu vietā uz stundu šņākdama iekrīt apģērbu izpārdošanā kādā ceļmalas bodē. Otrkārt pati nokļūšana līdz takas sākumam, kas ved uz mūsu kalnu mītni nav nemaz tik ātra. Apstājušies autoplacī pie Matreier Tauernhaus, secinām, ka zirgu pajūgs jau gatavs doties ceļā uz apmēram 45 minūšu brauciena attālo pēdējo miestu Innergschloess, no kura tad vajadzīgā taka uz mūsu būdu arī atiet. Principā nokļūšana no tauernhausa līdz ciematiņam var būt divējāda – vai nu kāto ar kājām kādus 6 kilometrus, vai izmanto vietējo transportu – zirgu pajūgus vai traktora vilktu vagoniņu. Sapakojot visu nepieciešamo inventāru, somas padevušās visai smagas, tamdēļ fiksi metamies uz pajūgu. Tikai ceļā attopamies, ka steigā aizmirsām samaksāt par autoplaci… Jācer, ka auto šeit neaizvelk vai nebloķē kāds attāls policijas iecirknis, kā arī, ka sods nebūs mūsu algām astronomisks.

Pēdējais ciems ielejā (2.att. Aiz tā redzamā kalnā ar balto "cepuri" tad arī vīsies mūsu augšupceļš) ir neliels, zemei pieplacis divstāvu guļbaļķu namu pudurītis ar maziem lodziņiem un nomelnējušiem sāniem. Skats kā no vesterna 19.gadsimtā, tikai sarkanīgo prēriju vietā te cilvēkus apjož kalnu sniegotās galotnes. Iztikšana tiek pelnīta vai nu uz tūristu rēķina vai ar lopkopību. Ielejas ganībās zāli plūc alpu govis, bet augstāk kalnos savā vaļā klaiņo aitu ganāmpulki – ledājiem pāri taču tās netiks! Aitas tiek izlaistas pavasarī, bet savāktas rudenī un tad par bargu naudu tirgotas kā ekoloģiskais produkts.

No vietējiem uzzinām, ka uz mūsu Neue Prager Hutte var nokļūt pa diviem maršrutiem jeb takām – viens, pēc viņu vārdiem un nicinošajiem roku vēzieniem, ir tups stampājiens tik uz augšu apmēram 4 stundu garumā, turpretim otrs, kaut pusstundu ilgāks, sola neaizmirstamus dabas skatus. Smagie "rukzaki" un priekšā stāvošais augstuma kilometrs pārliecinoši iegalvo, ka pusstunda šoreiz ir noteicošais apstāklis un mēs dodamies "stulbās takas" sākuma meklējumos (att. - skats atpakaļ uz ciemu). Diemžēl pašaujam garām un turpu – šurpu ceļš nolaupa tik dārgo pusstundu. Bažas uzdzen arī apstāklis, ka kalnu namā jāpiereģistrējas līdz pieciem, kas ar šādu nesamo pašreiz ir vienkārši nereāli, tamdēļ ar vieglu somu plecos izsūtam radagabalu, lai steidzas augšup. Taka ir skaidra un plata, kā arī uz tās ik palaikam sastopamas lejupnākošas trekingistu (~kalnu tūristi, kas parasti pārvietojas pa iepriekš sagatavotām takām) grupiņas, tamdēļ šoreiz brālēna drošība sevišķas pārdomas neraisa.

Pats stampājiens izvēršas nopietnā fizisko spēku pārbaudē, kam pamatā ir mūsu ļoti smagās somas. Sieva "pilnīgo vāku" sajūt jau itin drīz un viennozīmīgi būtu gājusi atpakaļ, ja vien mūsu auto īpašnieks nebūtu aizgājis ar visām atslēgām un vairs nebija sazvanāms. Tempu īpaši nomest nedrīkst un arī nav vēlēšanās. Lai arī man jāatzīst, ka ir smagi un dažkārt uzmācas domas, vai sirds to izturēs, tomēr spēku dod priekšā esošais mērķis. Arī mana dzeršanas sistēma nolēmusi cīnīties pret kāpēja pārkaršanu un, katru reizi pieliecoties, apslaka muguru ar veldzējošu ūdens malku, kas, galu galā, iztek pa jakas piedurknēm.

Pēc vairāku stundu kāpiena ar bažām vēroju sievu, kuru pirmo reizi redzu tik „izgrieztu”. Ir sajūta, ka esam kāpuši mūžību un reljefam faktiski nemainoties, šķiet, ka tāda pat mūžība mums vēl ir priekšā - kalnu galotnes it kā ķircinot speciāli atkāpjas un rada neaizsniedzamības iespaidu. Atvieglinu sievas nesamo un klusībā nospraužu tuvāku mērķi – nedaudz zemāk esošo Alte Prager Hutte. Uz jautājumu, cik tālu vēl līdz minētajai "hūtei", sastaptie trekingisti atmet, ka būs kāda stunda un divdesmit minūtes. Vēl pēc "mūžības" ilga kāpiena citi laipni izrēķina, ka būšot ap stundu un piecpadsmit. Pēc kārtējās "mūžības" skan atbilde, ka "nu, kādu stundu vai mazliet vairāk...". Pierādās mana teorija, ka kalni te paklusām atkāpjas! (att. - dziļi lejā redzams ciems, no kura izgājām)

Pēc aptuveni 5 stundu kāpiena stāvam pie 19.gadsimta beigās celtā namiņa sniega pleķu izraibinātā dubļainā pagalma 2489 m augstumā (att. - uzņemts nākamajā dienā). Pa zemē ieraktajiem akmeņiem aizlaipoju, šķiet, līdz tik pat vecajām dēļu durvīm un iegājis tukšajā priekšnamā, pieklauvēju. Ir sajūta, ka atrodos kāda personiskajā teritorijā, it kā būtu iegājis kādā vecā lauku mājas istabā ūjinot pēc saimnieka. Te viss ir privāts un par ceļinieku gaidīšanu nekas neliecina. Atskan kaut kas vācu mēlē. Vēl pēc atkārtota klauvējiena un analoģiskas atbildes veru durvis un uz sliekšņa sastopu saimnieci – pakalsnu sievieti iesirmiem matiem, ar galošām kājās un priekšautu ap vidu – tik raksturīgu arī Latvijas lauku saimniecēm manās bērnības atmiņās. Dziļāk redzama pustumša virtuve ar pāris rupjiem koka galdiem un beņķiem. Galda galā pie iesāktas zupas bļodas manī veras tik pat vienkārši ģērbies saimnieks.

Uz jautājumu, vai te var palikt, vājā angļu valodā man paskaidro, ka nē – esot jākāpj līdz apmēram stundu piecpadsmit attālajai Neue Prager Hutte. Bet uz "vai te var paēst" atbilde ir apstiprinoša. Šajā mirklī pienāk mana sieva un rādot uz viņu, skaidroju, ka viņa tālāk vairs nevar paiet. Šķiet, sievas izskats ir tik daiļrunīgs, ka pietiek ar īsu saimnieces skatienu - "Nu labi!". No lauzītajiem angļu, vācu teikumiem saprotu, ka mums tiek piešķirta naktsmītne, kas paredzēta speciāliem jeb glābšanas gadījumiem :).

Dzelzs jākaļ, kamēr karsta, tamdēļ bilstu, ka mūsu komandā ir vēl trešais, kas devies rezervēt vietas augstākajā "hūtē". Uz "vai viņš gadījumā nebija šortos?" atbildu apstiprinoši. Izrādās, ka radagabals te bijis vien pirms kādām desmit minūtēm. "Viņam būs auksti" - novelk saimniece, jo no šejienes taku augšup sedz iepriekšējās dienās sakritušais sniegs. Telefonsakaru te nav, tamdēļ ejam lūkot, vai neieraudzīsim viņu tāpat. Un patiešām, acīgā austriete mūsu kāpēju nofiksē nepilnā pusceļā sēžot uz akmens – "he looks wery tired" (viņš izskatās ļoti noguris – angļu val.). Lai gan talkā ierodas pat saimnieks ar binokli, tomēr es neko nesaskatu. Nelīdz nedz māšana, nedz tiroliešu ūjināšana saimnieces izpildījumā – mūsu draugs mūs neredz.

Nolieku somu un nolemju viņu noķert. Skrienu uzmanīgi, jo taka, kas nu jau ved pa akmeņu nobrukumiem, patiešām ir aizsnigusi un akmeņi ir slideni. Trekingisti te nenāk, tamdēļ par takas aptuveno vietu liecina vien retu alpīnistu atstātās pēdas. Skrienot, šad un tad kāja sniegā iestieg līdz pat celim – jā, šortiem te vajadzētu sniegt neaizmirstamus mirkļus… Saprotu arī, kamdēļ saimnieces klaigas te bijušas neauglīgas – vainīgi lielāki un mazāki strautiņi, kas ar skaļu šalkoņu ik pa laikam no virsotnēm steidzas uz ieleju. Klaigāju arī es, bet regulārie klinšu izvirzījumi "apņirdz" katru šādu mēģinājumu. Beidzot, atrodoties apmēram takas pusē un apejot kārtējo izvirzījumu, pamanu viņu apmēram piecpadsmit minūšu attālumā no augšējās "hūtes". Ar grūtībām izdodas sabļaustīties, uz ko, apstājušies, uzmanību vērš vēl kādi trīs citi alpīnisti. Uz ziņu, ka jānāk lejā, radagabals, domādams, ka mums savajadzējies ko ēdamu (pie viņa atradās mūsu pārtikas krājumi), atkliedz, ka neesot vairs spēka un viņš neies. Tikai pēc ilgākas aurošanas saprotamies, ka nakšņošana būs vecajā "būdā" un uz jauno neviens vairs nekāps. Palūdzis, lai pagaidu, mūsu līdzbraucējs steidzas lejup un drīz aiz klintīm pazūd no skatiena.

Lēni rit laiks. Sēžot, gurdi veros pievakares pelēki biezajos mākoņos, kas jau pasen apņēmuši ielejas pretējās puses kalnu galotnes, kad pēkšņi milzu tempā no vecās "hūtes" klints malas ielejā veļas pelēks mākonis. Ir skaidrs, ka šis nav no "balto pūkainīšu" kastas, bet gan no tiem, no kuriem pagājušogad ferratās "atrāvāmies" sniegu. Ja mākonis nosegs taku, mēs varam zaudēt redzamību, bet sniega gadījumā arī pēdas. Jāpiebilst, ka kalnos kustība nav taisnvirziena un blakus atradās bīstamas nogāzes, kamdēļ virzīšanās "uz aklo" būtu ārkārtīgi riskanta un diez vai ar pozitīvu rezultātu. Ja es tagad skrietu lejup, tad izredzes sasniegt būdu būtu visai augstas, savukārt radiniekam tas nozīmētu "reālas ziepes", tamdēļ gaidu. Jāatzīstas, ka tas prasa zināmu gribasspēku…

Pēc garām desmit, piecpadsmit minūtēm ierodas Modris un, pēc situācijas apskaidrošanas, mēs diedzam lejup ko kājas nes... Pēc brīža jau sēžam kalnu būdas virtuvē un malkojam karstu tēju. Saimnieki savā neizmērojamā laipnībā radagabalu un manu sievu pat ietērpuši savos apavos. Mans izmērs neatrodas, taču zābaciņi ir turējušies godam un es nesūdzos.

Nemanot mākonis ir mainījis virzienu un atgriezies tur, no kurienes nācis. Pa nelielajiem lodziņiem iespīd vakara saules stari, kurās liela plīts. Ir tik silts un senatnīgi mājīgs, ka tā vien gribas atslābināties un ļauties šim rimtajam mieram izbaudot katru tā atomu. Nevilšus prātā nāk bērnības ainas laukos, kad virtuve bija mājas sirds, vieta, kur pulcējas saime un tiek lemti darāmie darbi, šūts un adīts, runāts un lasīts. Vieta, kur tiek pieņemti ciemiņi un nesteidzīgi baudīta lielās dabas elpas rosinātā dzīvība aiz loga. Dzeram tēju, kurai karsto ūdeni smeļam no milzīga katla uz plīts. Tas ir par velti – neliela samaksa attiecas tikai uz izlietoto tējas maisiņu. Uz jautājumu, vai ir arī kas ēdams, tiek pasniegtas ēdienkartes kur izvēlamies gulaša zupu. Mums par lielu brīnumu no ledusskapja netiek izvilktas gatavas saldētas sagataves, kā varētu gaidīt vietā, kur nepienāk nekāds transports, bet vienīgā piegāde ir vasaras sākumā ar helikopteri visai sezonai. Visupirms, "mikrenes" te nemaz nav. Tā vietā saimniece plītī piemet vēl malku un uz riņķiem ņemas vārīt pasūtīto pēc labāko restorānu tradīcijām – tiešā viesu degunu tuvumā. Paliek pat mazliet neērti, ka uz ko tādu esam viņu "piespieduši", pie tam ēdiena cena nebūt nav augsta. Galdā tiek celta arī maize. Izrādās, ka reizi nedēļā saimnieki paši kāpj lejā uz ciema bodi pēc nepieciešamā. Fantastika! Un te es domāju to atmosfēru un viesmīlību, ar kuru tikām uzņemti.

Lēni ritinam sarunas par mūsu atšķirīgajām kultūrām, sabiedrībām, ekonomikām un politiskajām situācijām, kad mūs no mājiņas izvilina, atvainojiet par vārda atkārtošanu, fantastiskākais saulriets, kādu jebkad esmu piedzīvojis – pār Grossvenedigeru (5.att. virsotne ar spožajām debesīm virs tās) riet saule, izgaismojot mākoņus, debesis un kalnu sniegotās nogāzes visdažādākajos toņos, kas maigi spēlējas ar virsotņu un klinšu sienu mestajām ēnām. Apkārt valda neaprakstāma harmonija un pirmatnīgums, kur cilvēks, labākajā gadījumā, var būt tikai priviliģēts vērotājs. Zem mums ēnās tinas ledājs ar milzīgajām plaisām. Skaistums ir neatkārtojams un vērotāju burtiski apbur, bet tai pašā laikā pašpietiekams. Kalniem ir pilnīgi vienalga, vai mēs te esam un tiem arīdzan būtu vienalga, ja mēs, tajos kāpjot, kādā plaisā ietu bojā. Lai cilvēka mērķi arī paliek pie cilvēka, kalni tajos nav ieinteresēti...

Ir vakars un tiek iedegta elektrība (tā tiek taupīta, jo vienīgais avots ir dīzeļģeneratora lādēts akulumators). Mums ierāda viesu istabu augšstāvā. Tur atrodama arī vannas istaba un tualete. Krāna ūdens ir stindzinoši auksts un saimniece piedāvā uz plīts uzkarsēt ūdeni, lai varam ieiet dušā (tālāk acīmredzot tas tiktu atjaukts spaiņos ar auksto kam sekotu pašapkalpošanās dušas telpā izmantojot pasmelšanas metodi). Patiesībā "splašnaja romaņķika", tomēr atsakāmies, jo nevēlamies saimniekus apgrūtināt. Tālāk nedaudz kāršu spēles, nedaudz sarunas un pie miera – beidzot guļam īstās gultās zem īstām segām!!

Rīts atnāk pilns saules un debesīs mana tikai retu spalvu mākonīti. Grossvenedigers skaidri iezīmējas uz zilo debesu fona un mēs esam tam tik tuvu.. Sāp sirds.. mēs kāpjam lejā. Par naktsmītnēm prasītā summa ir tik simboliska, ka mēs, lai kaut kā izrādītu savu pateicību par izrādīto viesmīlību, samaksājam krietni vairāk. Abi saimnieki iznākuši ārā mūs pavadīt un dod norādījumus, kā nokļūt uz skaistās lejupejošās takas. Tā arī darām..

Skaistais maršruts ir patiešām fantastisks (skatīt kartes pēdējos attēlos - sarkanā taka. Labā puse, alias "stulbā taka" tik ar vienu skatu punktu. "Skaistā taka" - kreisā puse un augša, kas pilna ar nosacītiem skatu punktiem)! Tas ved zem ledāja pāri klintīm, kuras gadu simteņiem rūpīgi slīpējis ledus laikā, kad vēl nebija globālās sasilšanas. Tādas klinšu formas un krāsas nenākas bieži novērot. Ne par velti hūtes saimnieki mums rādīja bildes, kuras te speciāli divu dienu laikā atbraukusi iemūžināt profesionālu fotogrāfu grupa no Francijas. Tālāk taka, šķērsojusi no ledāja plūstošo kalnu upi, pa pretējās grēdas malu pamazām dodas lejup, priecējot acis ar ezeriņiem, ūdenskritumiem un kalnu skatiem. Te ik pa laikam sastopam trekingistus, kas dodas augšup. Sveicināšanās un padomu došana par maršrutu.. Ir mazliet jautri vērot to nokusušās sejas – būtu mums viņu somas...

Nonākuši ciemā, kārtīgi paēdam un dodamies pēc auto. Uz tā vējstikla greznojas zīmīte, ka mūs gaida tuvējā Tauernhausā.. Tomēr lietišķā darbiniece manu bažu kliedē, uzprasot vien, šķiet, regulāro maksu un izsvītro mūsu auto numura zīmi no lielas parādnieku grāmatas. Uh.. Mēs dodamies uz Lago di Garda (Gardas ezeru Z-Itālijā).

Šī ir mūsu brauciena relaksējošā daļa, tamdēļ atslābināti vērojam, kā, dodoties uz Dienvidiem, pārliecinoši kāpj āra temperatūras stabiņš. +32. Apkārt vīģes un palmas. Mani līdzbraucēji ir sajūsmā!

Pats Gardas ezers ir gandrīz 60 km gara ūdens desa, iespiesta starp klintīm. Brīvos laukumiņus tā krastos aizņēmušas viesnīcas, kempingi un bagātnieku mājas. Ir piektdienas vakars un, kā izrādās, atrast brīvu vietu kādā kempingā ir visai problemātiski. Mēs labprāt te paliktu vismaz pāris dienas, taču par ko tādu var pat nesapņot. Galu galā kāda kempinga saimniece ir ar mieru mums izīrēt savu personīgo stacionāro kemperi uz vienu nakti, jo tālāk tas jau atkal ir norezervēts. Uzjautrināmies, ka visiem pieciem šeit esošajiem kemperiem ir piešķirti nosaukumi, kas ārkārtīgi asociējas ar itāļu mafijas darboņu vārdiem – mūsējam ir ticis Džonijs. Patiesībā sākumā bija pat doma, ka tie ir īpašnieku vārdi, uz kuriem ir rezervētas pat stāvvietas – ņemot vērā itāļu "plašās ģimenes" un "viss notiek" par ko tādu nebūtu arī izbrīnīts. Lai nu kā – guļam saldi pat par spīti tam, ka ap diviem naktī atgriežas šķiet nākamie (patstāvīgie) kempera nomnieki un mītnes priekšā noris ilgstoša satraukta staigāšana, izbrīnītas sarunas par Džonija tēmu un, galu galā, telts sliešana netālu no durvīm.