Kategorija: 4A

Ilgums: Pieeja apmēram stunda, pati ferrata - 1 stunda (iespējams, šķiet, arī divstundīgs variants). Lai atrastu ferratu (skatīt karti 1.att. - augšējā daļā), asā 347.ceļa līkumā nogriezieties Villa Welsperg jeb rif.Cant del Gal virzienā (līkumā ir norādes, bet tās labāk būs pamanāmas braucot no Tonadico). Pārbraucot tiltiņam (2.att.), uzreiz griezieties pa labi un brauciet līdz pat ceļa galā esošajai bezmaksas auto stāvvietai (3.att.). Tālāk jādodas kājām rif.Canali "Treviso" virzienā it kā turpinot šurpceļu, t.i., taisni (nevis pirms stāvvietas augšup) pa diezgan platu ceļu, kas auto slēgts. Pēc brīža nonāksiet pie vasarā gandrīz izžuvušas upes gultnes, kas jāšķērso (4.att.) un jāturpina pa 707.taku jau viņpus upes. Meža taka drīz kļūs krietni stāvāka un aizvedīs līdz pat vajadzīgajam rifugio Canali "Treviso" (5.att.). Nomaldīties nav iespējams, jo atsevišķie takas atzari ved tikai uz ūdens trubām. Apejot mājai apkārt, paveras skats uz ferratu, kas atrodas vien kādu 5-7 minūšu attālumā (6.att.)

---

Patiesībā manā rīcībā esošais apraksts un karte ir stipri neprecīza, kas noskatīto ferratu nokristījuši pilnīgi citā vārdā. Nav brīnums, ka vietējie par tādu dzird pirmo reizi. Tomēr pēc ilgākas maldīšanās un loģikas iesaistīšanas nonākam meklētā ceļa galā - autostāvvietā, no kurienes līdz kalnu būdai, pie kuras ferrata arī sākas, atvēlēta nedaudz vairāk par stundu kājāmgājēja prieka. Lieliskie ceļabiedri piesola mani te savākt pēc kādām 3.5 stundām, bet paši pa tam došoties uz pilsētu (lasi, vietējo miestu) izklaidēties. Lai arī laika apstākļi ir no sērijas "tā kā līs, tā kā nē", dodos ceļā. Garastāvoklis ir labs, jo beidzot kaut kas "kalnīgs" šajā pasākumā arī varētu izdoties – te viss ir atkarīgs tikai no manis un… laika veča. Ļoti kārojas arīdzan pārbaudīt savas spējas, jo plānotā ferrata ir 4.grūtību kategorijas un tāda vēl nav kāpta.

Vajadzīgo būdu sasniedzu mazāk kā stundas laikā. Kāda darbiniece skaidro, ka ir iespējami divi attīstības varianti – stundīgs un divstundīgs. Tiesa, pirmā, jeb grūtā daļa abiem ir kopīga. Tā kā viņas miglainās angļu valodas dēļ īsti gudrs netieku par divstundīgo modeli, nolemju iet īso.

Maršruta sākums atrodams kādu desmit minūšu attālumā no būdas. Uz to ved arī visās valodās pietiekami saprotamā norāde "... Solo per alpinisti esperti". Jes, tas ir mans izaicinājums, un iekšā biki tā kā kaut kas iekņudās!

Jau no pirmā metra maršruts acīmredzami godam nopelna savu 4a. Klints ir stipri stāva un ar pieklājīgām aizķerēm nelutina. Gandrīz katrs solis prasa apdomāšanu, jo lieki pārbaudīt "ūsas" (ferratu pašdrošināšanas sistēmu) nemaz negribas. Atelpa netiek dota un ir smagi. Uzmācās pat domas, ka diez vai šādu "sprintu" izturētu divu vai trīs stundu garumā, kā tas varētu būt garākās ferratās. Tomēr pēc kādas pusstundas grūtā daļa beidzas un seko lejupceļš apmēram 2.grūtību kategorijas līmenī (3.att. - kad sasniegts redzamais savienojums, dodoties pa kreisi lejup, jau drīz nonāksiet vietā, kur ferratu sākāt. Pieļauju, ka virziens pa labi aizved garākajā - divstundīgajā maršrutā). Nu, tas jau ir "kūkas gabals" (piece of cake) un ir kā maigs saldais ēdiens pēc kārtīga emociju kāpostu viruma, ko uzservēja augšupceļš. Pakonsultēju kādus vācu kāpējus, kas augšup dodas pa manu noejas ceļu, jo īstais maršruts viņiem esot bijis par smagu, bet iekšā ir tāds grūti aprakstāms "Jes, es to paveicu un es to spēju!!!!". Ir pat vēlme izkāpt maršrutu vēlreiz, zinot, ka tagad es to paveiktu savādāk un vieglāk… Tomēr lejā gaidīs līdzbraucēji un atliek tikai ar apmierinājumu griezties atpakaļ, pārliecinoši nosoļojot gar būdas priekšā dzērienus malkojošajiem citiem kāpējiem, kas vēro katru ferratā aizejošo un pārnākošo :). (P.S. - pēdējās trīs bildītes - vienkārši skaistāki skatiņi...)

Stāvvietā uz kompanjoniem vēl nākas pagaidīt. Ir pēcpusdiena un sāk gribēties ēst. Ieradušies, tie atved picas šķēli. Izrādās, ka no pilsētas baudīšanas nekas neesot sanācis, jo veikali tikuši slēgti pusdienas pārtraukuma dēļ, bet tad, kad atraduši picēriju, tur paziņots, ka paēst nevarēšot. Uz Modra mulso "Kāpēc?" itālis nosmējies un paskaidrojis, ka tagad, savukārt, viņiem sākoties pusdienas laiks. Labākajā gadījumā ātro picu varot dabūt līdzi :). Itāļiem pusdienas laiks ir ilgs un tas, pats par sevi saprotams, ir svēts! Patiesībā to, ka klienta vērtība pusdienas laikam nesniedzas pat līdz vidum mēs ievērojām jau pagājušo gadu. Kas tad mums atliek? – DOTIES MĀJĀS!!!

Par mājupceļu sevišķi izplūst negribas. Tajā ietilpa viena nakšņošana uz Austrijas/Vācijas robežas, neiztrūkstoša divvietīga numuriņa mangošana trijiem, baiss nonstopa diennakts brauciens līdz mājām ar pateicības došanu poļu policistiem par vadošajiem norādījumiem ap četriem naktī, kad caur kādu no miljons Polijas sīkpilsētām tika braukts ar apmēram 90km/h. Policists izrādījās tik laipns, ka zināja pārrēķināt draudošo 500 zlotu sodu latviešu naudiņās un, galu galā, bija ar mieru pat uz nopietnu atlaidīti. Protams, neaizmirstamas ir pēdējās 3-4 rīta stundas uz Lietuvas ceļiem, kad aizkrītot vienai acij kādu brīdi nākas braukt ar atlikušo otru, jo pirmo atdabūt vaļā nemaz tik ātri nevedas. Lai nu kā, beidzot esam mājās ar jaunām emocijām un atziņām. Kā būtiskākā no mana apcirkņa ir, ka konkrētiem pasākumiem ir vajadzīgi konkrēti ceļabiedri ar līdzīgām vēlmēm un spējām. Ne visiem, lai cik arī jauki cilvēki tie nebūtu, pietiek motivācijas un spēju doties turp, kur remdējuma alkst tava sirds.