Lai plānotu kāpienus, būtu vēlams iegādāties arī labu karti un ceļvedi, jo interneta resursi nereti sniedz tikai aptuvenu priekšstatu. Piemēram, jūs varat izvēlēties kādu jauku maršrutu, kas solās būt tikai kādas 3 stundas garš un pietiekami viegls, bet beigās izrādās, ka pašai maršruta piekļuvei ir jāvelta 8 stundas, t.i., iepriekš būtu jānakšņo kādā kalnu patvertnē (viesnīciņā), kā arī maršruts ir vienvirziena, t.i., mājās nokļūšana būtu jāplāno ar sabiedrisko transportu. Protams, visas kartes un ceļvežus var nopirkt pašā Ziemeļitālijā. Mēs tos pirkām, šķiet, vienīgajā Cortina D'Ampezzo lielveikalā La Cooperativa, kura ceturtajā stāvā atrodams viss ferratistiem un klinšu kāpējiem nepieciešamais. Mēs izmantojām vienu no autoritatīvākajiem ceļvežiem, kas sniedz arī savu, plaši atzītu ferratu gradācijas sistēmu - "Via ferratas of the Italian Dolomites by John Smith and Graham Fletcher", pārizdots 2004 gadā. Izdevumam ir divas daļas, bet mēs iztikām tikai ar pirmo - "North, central and east" (21.90 EUR).

Saskaņā ar Smita-Fletčera gradācijas sistēmu, ferratas tiek iedalītas kategorijās no 1 (vieglākā) līdz 5 (grūtākā) pēc to tehniskājām grūtībām. Uzreiz piebildīšu, ka faktiski visās ferratās ir garāki vai īsāki posmi, kur iešana vai kāpšana notiek vismaz gar augstākas vai zemākas kraujas malu, tamdēļ visur tiek pieprasīta zināma cilvēka brīvība no bailēm no augstuma un līdzsvara izjūta:

1. viegli maršruti ar atsevišķiem ferratas posmiem, pilnīgi piemēroti jauniem un nepieredzējušiem ferratistiem;
2. vienkārši maršruti pieredzējušiem kalnos kāpējiem;
3. grūtāki maršruti. Nav ieteicami ferratistiem-iesācējiem. Nepieciešama pilnīga brīvība no bailēm no augstuma un ferratu drošības ekipējuma lietošanas prasme;
4. prasīgi maršruti, kas nereti ietver stāvas klinšu sienas. Nepieciešamas diezgan labas tehniskās kāpšanas iemaņas un kalnu pieredze. Noteikti nav paredzēti iesācējiem;
5. tehniski visprasīgākās ferratas, paredzētas tikai vispieredzējušākajiem ferratistiem.

Vēl maršruti tiek vērtēti arī pēc to nopietnības, t.i., izvērtēti blakus apstākļi, kas kāpšanu var būtiski ietekmēt:

1. vienkāršs izgājiens, droša, stabila kalnu vide. Maršrutiem ir viegla pieeja un/vai glābšanās iespēja. Risks ir salīdzinoši minimāls pat pie laika apstākļu maiņas, kā arī minimāla akmens nogruvumu iespēja
2. nepieciešama zināma kalnos kāpšanas pieredze. Iespējami grūtāka pieeja, ierobežotas glābšanās iespējas. Tādējādi sīka kļūme var izvērsties par diezgan nopietnu situāciju. Laika apstākļu maiņa var izvērsties par ko vairāk, kā tikai nelielu apgrūtinājumu. Iespējami akmens nobrukumi (no sevis piebildīšu, ka arī šajos maršrutos var būt nelieli klinšu posmi bez drošināšanas, tamdēļ rūpīgāk "jāpastudē" konkrēto maršrutu apraksti).
3. maršruti tikai pieredzējušiem kalnos kāpējiem. Jāņem vērā, ka šādos maršrutos var nebūt nekādas glābšanās iespējas, var būt ļoti atklāti posmi bez drošināšanas, katra kļūme var izraisīt visnopietnākās sekas. Ļoti nopietni jāuztver akmens nogruvumu briesmas, jeb laika apstākļu maiņa var ļoti būtiski palielināt grūtības.

Tādējādi, saliekot šos abus kopā, mēs gūstam aptuvenu priekštatu par maršrutu, piemēram 2B apzīmēs tehniski diezgan vienkāršu maršrutu cilvēkiem, kam jau ir kāda kalnos kāpšanas pieredze (piemēram, ja esat kāpis pa mākslīgo klinšu sienu un Aldartorni, kā arī pamēģinājis pakāpt kādu 1. kategorijas ferratu, lai saprastu, kas tas īsti ir), tomēr rūpīgāk jāplāno maršruta iziešanai paredzētais laiks, ņemot vērā prognozējamos laika apstākļus, nepieciešamo laiku pieejai un noejai kā arī citus iespējamos riskus. Savukārt 1C nozīmēs, ka maršruts ir tehniski ļoti viegls, iespējams, ka būs daudz taku, bet ferratu posmu mazāk, tomēr "C" burts man liktu nopietni aizdomāties, vai es šo maršrutu gribu, jo, piemēram, dolomītu takas mēdz būt slidenas šķembu dēļ un pilnīgi iespējams, ka šīs takas būs visai pašauras un ies gar stāvas kraujas malu bez jebkādas drošināšanas. Tā pat ļoti rūpīgi būtu jāapsver iespējamie laika apstākļu, nogruvumu un citi riski.

Un vēl - pāris subjektīvu pārdomu..

• ja jums ir bailes no augstuma, bet pakāpt tomēr gribas, tad nevajag "mest plinti krūmos". Pirmkārt Dolomītalpos ir ļoti daudz trekinga (pastaigu) maršrutu, kam atkal ir nopērkami labi ceļveži. Otrkārt, pilnīgi mierīgi varat pamēģināt 1A un 1B ferratu maršrutiņus. Piemēram 1A maršrutos parasti ir iespēja "vienā mierā" atgriezties pa iesākto maršrutu, ja ir sajūta, ka tālāk es noteikti nevarēšu;
• pētot maršrutu foto, ņemat vērā, ka no augšas vai lejas bildēta siena izskatās krietni vien lēzenāka, kāda tā ir patiesībā. Šādās bildēs siena izskatās "nu, kādi 60 grādi, easy!", kaut patiesībā tur ir savi 80 grādi (pozitīvs);
• ja esat iesācējs kalnos kāpšanā, noteikti nemēģiniet kāpt 3. kategorijas maršrutu, pirms nav izkāpts kāds "divnieciņš" un jūs tajos jūtaties pietiekoši komfortabli. Arī "divnieciņos" netrūkst atklātu vietu un stāvu nogāžu pie/zem jūsu zābakiem, tikai tās ir mazāk izteiktas un īsākas;
• arī man ir pietiekami izteiktas bailes no augstuma. Esmu gan dzirdējis, ka tiek pat lasītas lekcijas, kā šīs bailes pārvarēt, tomēr pats tādas dzirdējis neesmu. Savulaik, liekot skaidu jumtu mūsu saimniecības ēkai, ievēroju, ka ar augstumu var aprast un justies pietiekami komfortabli, ja tur atrodas pietiekami bieži. To pašu ievēroju, kad bērnībā apmeklēju draugu, kas vasarā dežurēja ugunsdzēsības novērošanas tornī. Šīs vasaras kāpšanas pieredze Dolomītos man pašam par sevi parādīja sekojošo - ja es sāku domāt par augstumu, tad tas mani noārda, bet ja es apzināti domas virzu uz to, ka "es varu, rekā citi taču arī kāpj, es ņemšu un uzkāpšu šo posmu.." un koncentrējos uz pašreizējo posmu, nevis visu maršrutu, tad bailes izgaist un es patiešām arī varu. Es tajā brīdī neskatos aizā, bet skatos uz kāpjamo sienu pusmetru attālumā no manis. Kad pienāk brīdis atpūtai un varu palūkoties riņķī, tad es apzināti nedomāju par augstumu, bet baudu ainavas, kas paveras visapkārt. Tātad šeit ļoti no svara ir psiholoģiskais aspekts. Es teiktu - nebaro bailes!
• ja esat iesācējs, noteikti nekāpjat vienatnē!