Par Cortinu, 1956. gada ziemas olimpisko spēļu galvaspilsētu, kas tiek dēvēta arī par Dolomītu karalieni, ikviens, kas nepaslinkos, internetā atradīs ļoti daudz materiāla. Sākt varētu, kaut ar šo adresi: Cortina.Dolomiti.Org. Tamdēļ īsi pastāstīšu tikai savus iespaidus un pieredzi.

Mēs Cortinā iebraucām svētdien 20.10. Stipri lija. Mūsu pirmais mērķis bija atrast kempingu, jo viesnīcā nebijām plānojuši palikt (te taču ir saulainā Itālija, kur pirms pāris gadiem aiz karstuma, naktī guļot, svīda pat tie, kas parasti svīst vispār atsakās). Pilsētai visapkārt ir daudz kempingu, taču mēs bijām noskatījuši divus "trīszvaigžņiekus" - "Olympia" un "Rocchetta". Mēs apmetāmies otrajā. Plānojot braucienu, bija mazliet problemātiski saprast, par ko īsti būs jāmaksā. Izrādās, ka jāmaksā ir par katru personu un telts vietu (auto tiek noviets palielās telts vietas zonā un par to papildus nav jāmaksā). Šis princips ir spēkā abos kempingos. Tā nu diennakts Rocchettā mums diviem + telts vieta izmaksāja 18 EUR diennaktī. Kempingā ir bezmaksas dušas, tualetes, trauku un veļas mazgājamā un silta veļas žāvējamā istaba. Par vienīgās veļas mašīnas izmantošanu jāmaksā. Ir arī neliels bārs un veikaliņš. Par samaksu ir iespēja izmantot datoru ar palēnu interneta pieslēgumu. Kā mīnusu Rocchettā varu minēt apgrūtināto telts uzsliešanu - šķiet, zem nelielas augsnes kārtas atrodas sīku, sablīvētu dolomīta šķembu kārta. Tādējādi iedzīt telts mietiņus varēju tikai ar palienēto āmuru kempinga veikalā un arī tad vairākus mietiņus saliecu. Un vēl - Rocchette teritorijā piekļuve blakus plūstošajai upei nav iespējama (cik dzirdēts, tad Olimpiā var). N.B. - kempingu administrācija strādā līdz kādiem 20-21.00 pēc viņu laika; reģistrējoties, vienam cilvēkam no telts būs jāatstāj pase reģistratūrā!

Pati pilsēta atrodas kalnu ielokā - lai kur arī raudzītos, aiz mājām fonā redzami šie milži. Pilsētiņa nav liela un, galvenokārt, paredzēta tūristiem. Palika iespaids, ka lielākā daļa māju ir viesnīcas vai viesnīcas ar veikaliņiem pirmajā stāvā. Mājas un ielas lielākoties ir glīti sakoptas.

Braucot no Venēcijas puses, tuvu pilsētas centram atradīsiet divas atostāvietas, kas nebūt nav tik milzīgas(!). Maksa ir 1 EUR par pirmo stundu un 0.50 EUR par katru nākamo. Pie otrās stāvvietas atrodas "viesnīcu dēlis", kur redzams viesnīcu saraksts ar īsu informāciju par katru, kā arī ar ar gaismiņu norādīts, vai šobrīd tur atrodamas brīvas vietas. Iespējams arī izvēlētajai viesnīcai par brīvu piezvanīt.

Par pilsētiņas centru, šķiet, varētu uzskatīt attēlā redzamo baznīcu ar torni. Laukumiņā tā priekšā atradīsiet muzeju un alpīnisma klubu, kur iespējams saņemt informāciju, kā arī pieteikt (noalgot) instruktorus dažāda līmeņa apmācībai un dažādiem maršrutiem. Vēl kādus 20m zemāk pa galveno ielu atrodas četrstāvu vietējais universālveikals "La Cooperativa". Tur ir gan pārtikas, suvenīru, apģērbu, bērnu veikals, gan arī viss nepieciešamais ferratu un klinšu kāpšanai. Ja kāpšanas inventārs cenu ziņā stipri neatšķiras no Latvijas veikalu piedāvājuma (piemēram, ferratu Salewa cimdi maksāja 22 EUR), tad visam pārējam tomēr ir Itālijas cenas. Sevišķi to izjūt uz pārtiku (EUR): litrs sulas tetrapakā ~ 2; tumšāka formas maize ~ 1.8 - 2 (Latvijā būtu ap Ls 0.30); Cibas "Mājas siera" analogs ~ 2; aprikozes, nektarīni ~ 2 - 3.5. Diezgan dārgas ir arī viesnīcas. Maksāts parasti tiek par personu nevis istabiņu. Pēc pirmās nakts salšanas teltī (labi, ka bija paķēries līdzi sniegājiem domātais apģērbs) un izlīšanas nākamās dienas (pirmdienas) maršrutā, trijatā paņēmām trīsvietīgu numuru divzvaigžņu viesnīcā "Fiames" (mazliet ārpus pilsētas, netālu no kempinga Olympia. Pēdējais attēls). Tualete un dušas telpa atradās koridorā, vairākiem numuriem kopīga. Par to prieku kopā maksājām 80 EUR diennaktī (cenā iekļautas brokastis).
Vēl kāda īpatnība - no 13.00 līdz 15.00 (pēc vietējā laika) visi veikali tiek slēgti. Apmeklētājus izdzen pat no unīša.