Kategorija: 3B

Ilgums: 5-6(SF) - 4 stundas (C). Mums tas prasīja 7 stundas 50 minūtes, ieskaitot nelielo nomaldīšanos, tamdēļ šādi maršruti jāplāno laikus, ļoti rūpīgi izvērtējot laika apstākļus! Atkārtošu vēlreiz - ja vien jau neesat ar klinšu kāpšanas vai ferratu pieredzi, labāk tomēr, pirms mēģināt 3.kategorijas maršrutus, iziet divus, trīs "divnieciņus"!! Lieki "ieberzieni" nevienam nav vajadzīgi.

Otrdiena, 10.07.2007. Naktī un arī no rīta vēl nedaudz līst, tamdēļ nolemjam palikt viesnīcā vēl vienu nakti. Naktī bijis visai pavēss - tikai ap 7 grādiem. Rezultātā kalnu galotnes ir apsnigušas un tādas tās palika visu mūsu viesošanās laiku. Nedaudz vēlāk debesis gan sāk lēnām skaidroties. "Aizšaujam" vēl līdz pilsētai šo to iepirkt un sākam "štukot", ka tomēr derētu pakāpt (iepriekš tomēr nebijām plānojuši, jo visu šo dienu solīja lietainu un domājām vadīties pēc situācijas). Pēc maršrutu īsas izpētes, secinam, ka laika un piekļuves ziņā mums viens no šobrīd vispiemērotākajiem varētu būt "VF Michielli Strobel", jo sākas burtiski pie mūsu viesnīcas - pāri ceļam. Bet ar to 3B, spriedām, tad jau redzēs - ja nepatiks, iesim atpakaļ. Rezultātā maršrutā izejam ap vieniem dienā. Savādāk, kā par "ieberzienu" šo mūsu maršrutu, mums, nepieredzējušiem ferratistiem, nosaukt nevar. Iemesli tam ir vairāki - pieredzes trūkums, vēlā iziešana, laika apstākļi, dzeramā trūkums (mums ar sievu pārpratuma dēļ tika paņemts līdzi tikai puslitrs sulas uz abiem!) un tml. Tajā pašā laikā jāsaka, ka maršruts ir labs, ar labām drošināšanas iespējām un atbilstoši sagatavotiem kāpējiem spēj sniegt patiesu baudījumu. Arī mēs, par spīti grūtībām, guvām nenovērtējamu pieredzi, pieredzi ne tikai par to, ko nozīmē 3B un lielisku kāpšanas iespēju, bet arī iespēju paraudzīties uz sevi no tādas puses, no kuras agrāk nekad sevi nebijām uzlūkojuši.

Maršrutu atradīsiet, dažu, apmēram 4 kilometru attālumā no Cortinas, braucot virzienā uz Dobiacco pa 51. ceļu. Maršrutu var sākt arī pie sporta centra (stadioniem) īsi pirms Fiames hoteļa, tomēr īstais sākums (kā mums skaidroja) ir tieši pretī hotelim, dažus metrus aiz sarkanās mājas (1.att.). Tur arī atradīsiet ceļa norādes (2.att.). Pats kalns ir lieliski saskatāms jau no hoteļa, arī maršruta sākums apjaušams nobiru pašā augšā - tad nedaudz pa labi un tad uz augšu.. (3.att.). Tiesa, kalns gan bildēts pāris dienas vēlāk, kā arī noeja "fiksēta" no citas puses (4.att.)

Pati pieeja maršrutam prasa apmēram stundu - sākumā caur mežu, šķērsojot vairākus celiņus, vēlāk jau pa nobirām līdz pat klintij. Tur arī var apvilkt ekipējumu. Tālāk jādodas pa labi - pa taciņu gar klinti, pie tam ne tik tālu (4.-5.att.). Te troses vēl nav, taču nepalaidiet garām vietu, kur tā sākas - pēkšņi vertikāli dodas augšā. Mēs to palaidām garām un aizgājām tālāk pa taku, kas kļuva aizvien šaurāka un bīstamāka bez jebkādas drošināšanas. Galu galā pēc frāzes, ka bērniem vēl vajag tēvu un māti, mēs griezāmies atpakaļ un tad arī uzgājām ferratas sākuma trosi.

Pats ferratas maršruts ir patiešām ļoti interesants. Daudzie stāvie posmi mijas ar tik pat daudzām nelielām taciņām. Kāpt nāksies gan pa vairāk vai mazāk vertikālu sienu, plaisām un pat skursteni (man kā iesācējam, kas par ko tādu bija tikai lasījis, tas likās sevišķi aizraujoši). Lai gan vairumā gadījumu par aizķerēm sevišķi galvu lauzīt nenākas, tomēr ir posmiņi, kur nākas padomāt, kā labāk uzkāpt (arī tas sniedz gandarījumu, jo vari likt lietā treniņu zālē gūtās iemaņas). Ir ļoti daudz atklātu posmu (kad zem tevis ir desmitiem un simtiem metru "tukšums").

Un tagad nedaudz par ieberzieniem un morāli. Tie pa nopietnam sāka izpausties, kad ferrata, šķiet, bija kāpta kādas 1.5 līdz 2 stundas. Ieberzienu pamatā bija vairāki apstākļi. Pirmkārt, kā jau minēju, pārpratuma dēļ mums abiem ar sievu bija paņēmies līdzi tikai puslitrs sulas. Jau stāvā piekļuve maršrutam prasīja savu un pēdējās sulas lāses mums beidzās jau ferratas sākuma posmā, bet dzert gribējās vārdos neizsakāmi. Rezultātā arī spēki sāka zust. Otrkārt mani nopietni uztrauca iespējamā negaisa draudi. Jau pašā ferratas sākumā satikām pāris kāpējus, kas devās atpakaļ, ferratu tā arī neiesākuši, jo viņiem nepatika mākoņi. Pie tam arī šodien tika solīts lietus ar pērkonu. Piedzīvot ferratā negaisu principā līdzinās pašnāvībai, it īpaši šādos trijniekos, kad tu esi uz atklātas klints, pieķēdēts pie dzelzs troses ar metāla karabīnēm un citiem "pričendāļiem", bet galvenais - aizmukt ta nav kur. Tā teikt - drīkst vienreiz minēt, kur spers zibens. Mūsu kāpšanas laikā mākoņu noteikti nekļuva mazāk :). Šis apstāklis kopā ar to, ka uzkāpjot kārtējo augsto un stāvo klinšu sienu pavēra skatu tikai uz jaunu tādu pašu (t.i., kas to zin, cik ilgi vēl "jāmauc" uz augšu), kā arī pārliecības trūkums par maršruta sarežģītību no virsotnes uz leju (mēs nebijām īsti droši, ka uz leju nevedīs vēl viena ferrata) plus strauji tuvojošais vakars, plus augstuma baiļu uzmākšanās mēģinājumi pāris pieturvietās darīja savu. Pa galvu sāka šaudīties visādas stulbas domas, tai skaitā, ka var vēl nākties pārdot savu auto, lai apmaksātu glābēju izsaukšanu. Apsmadzeņojot minētos apstākļus, pat izspēru, ka varbūt prātīgāk ir doties atpakaļ, jo vismaz tad ir skaidrs, ka lēnām, bet mēs noteikti tuvojamies "zemei", kurpretī, turpinot ceļu, par nepieciešamo laiku it nekas nav zināms (vai esat dzirdējuši tādu vārdu, kā iekšēja panika, kad situācija uz spēles gatavojas likt tavu dzīvību? :). Aizbildinoties, ka pa šādu maršrutu atpakaļ nokāpt nav iespējams (tomēr līdz pat šim brīdim uzskatu, ka teorētiski tas tomēr būtu iespējams, ņemot vērā trosi un līdzi esošo 35m virvi, tikai tas patiešām prasītu ļoti daudz fiziskā spēka un kas to zin, cik laika), abi kompanjoni mani pārliecināja, ka jākāpj tik uz augšu (kā vēlāk izrādījās, tas bija pareizais lēmums). Tā nu man nācās iekšēji sevi ar varu pārliecināt, ka "es varu un es uzkāpšu." Un tik tiešām jāsaka, ka tas strādā. Tādējādi es ieguvu kādu svarīgu atziņu, par kuru biju tikai lasījis, ka morālā sagatavotība ir tik pat svarīga kā fiziskā! Es spēju saņemties un sevi uzvarēt! Tā noteikti ir vairāk nekā puse no uzvaras!! Izskaņā tikai piebildīšu, ka ūdens problēma laimīgi atrisinājās - kalna galotnē lēnām kusa naktī uzsnigušais sniegs un sākumā pa lāsei, vēlāk jau pa nelielai urdziņai laimīgā kārtā izdevās uziet arī maršrutā. Tiesa, garšoja tas nedaudz pēc hlora, bet slāpes veldzēja. Rezultātā atgriezās arī spēki.

Maršruta pēdējā posmā bez troses nāksies lietot arī kāpnes un metāla šķēršļus (1.att.). Attēlu ieliku oriģinālajā lielumā, lai labāk varētu visus šos jaukumus ievērtēt. Tālāk maršruts iziet uz platas nobiru takas, pa kuru arī sasniedzama virsotne. No tās, savukārt, paveras lielisks skats uz Cortinu (7.att.) un blakus virsotnēm.

Kad nu skati izbaudīti, atliek doties no virsotnes krusta mazliet atpakaļ un pa taku pa labi (1.att.) apkārt klintij. Turpmāk ferratu vairs nebūs, lai gan pēc maza brītiņa būs neliels pastāvāks takas posmiņš. Tomēr pavisam drīz sasniegsiet stāvo noejas nobiru posmu, atliek tik slidināties lejā. Izteiktā slīpuma un birstošo šķembu dēļ ļoti noderīgas būs nūjas. Šī posma lejā atradīsiet ceļu norādes un, ja šodien citu maršrutu vairs neesat plānojuši, tad dodieties Fiames virzienā (putns, starp citu, ir īsts un šie diedelnieki Dolomītos sastopami diezgan bieži. Arī satiktie amerikāņi ir īsti, bet lai jūs nemulsina zēns, jo šī ģimene ir izaugusi un dzīvo kalnos, kā arī visi ir aktīvi kāpēji). Galu galā nonāksiet uz vecā dzelzceļa, kas šobrīd pārveidots par riteņbraucēju ceļu. Pa to dodieties mazliet pa labi, līdz ieraudzīsiet veco stacijas ēku (pēdējais att.). Ja dosieties lejā mežā pa taciņu pirms ēkas, nonāksiet pie stadioniem, ja gabaliņu aiz mājas, tad atgriezīsieties pie hoteļa Fiames.

Vēl par šo maršrutu:
Alavigne.net
Cortina.dolomiti.org