Jau iepriekšējā vakarā no piedāvājuma starp mācību klintīm un trekinga virsotni tiek nolikts otrais variants. Tad nu, pārāk neapkrāvušies, žirgtā solī rīta dzestrumā izejam uz Zakopani simbolizējošo Giewont(u). Spīd saule, sniega nav. Un man nav vēl kādas lietas – normālu, vasarīgu trekinga zābaku. Rezultātā klamzāju ar ziemas alpīnisma zābakiem. Lai iztrūkuma sāpe maza neliktos – mākoņu neapdraudētas, saulainas, ap +14 grādiem siltas saglabājās visas Zakopanē pavadītās dienas!

Dīvaini, bet jau izejot nepamet stipra iekšēja sajūta, ka man šodien virsotnē nevajadzētu kāpt. Ar prātu neatrodu nekādu loģisku uzmācīgās domas (patiesībā pat ne domas, jo tā šoreiz nenāk no galvas, bet no iekšienes) pamatojumu – apstākļi ir perfekti, arī trekinga maršruts un sagatavotība neraisa šaubas. Apziņa, ka pat viselementārākajā situācijā kļūdoties vai pie kaut kādas muļķīgas apstākļu sakritības situācija kalnos var kļūt ļoti nopietna un ka "Kāds" to visu jau zina iepriekš neliek miera, tomēr nevēlēšanās Ziga acīs kļūt dīvainam ņem virsroku. Tā ar neziņu "kas nu būs" pavadu vismaz pirmo kāpiena trešdaļu, jo jau agrāk ir nācies izbaudīt rūgtās nepaklausības sekas "iekšējai balsij".

Kāpiens Giewont(ā) ir patiešām ļoti viegls – plata, akmeņiem izlikta taka, pa kuru gaitā rāmā ar sandalēm kājās un čipsiem rokās uzkāptu pat tūrists parastais. Mazliet grūtāka ir tikai pati pirmsvirsotnes daļa, kur nostiprinātas ķēdes, lai minēto tūristu virsotnē ar zināmu drošību dabūtu. Saprotams, daudziem joprojām nepārvarams šķērslis paliek vairāku stundu ilga kāju kustināšana, bet skaistie skati patiešām ir to vērti! Kur nu vēl, ja gadījies pieredzējis "vadātājs" Zigismunda personā, kurš jauniņajiem aprāda lavīnu ceļus (2.att.), tos paspilgtinot ar piedzīvoto šajās pašās nogāzēs. Skaisti ir visapkārt – gan vēli rudenīgā atvasara, gan strautiņi kalnu nogāzēs, kas aizspurdz starp milzīgajiem akmens bluķiem tev zem kājām ar tik dzidru ūdeni, ka tā vien gribētos iegremdēt tajos plaukstas un ilgi, ilgi nevilkt ārā. Tomēr ūdens ir tik auksts, ka tāda pašļakstīšanās vien sanāk. Arī pašas nogāzes ietērpušās dīvaini brūnā segā. Sākumā toni noveļu uz iespējamajām atšķirīgajām augsnes īpatnībām, jo šie tomēr ir Rietumu Tatri, tomēr drīz kļūst skaidrs, ka vainīga ir oktobra sniegu noplacinātā zāle. Kāpēju ir visai maz un arī dabā manāms tāds dīvains pirmssnaudas stāvoklis – sak’, tūlīt, tūlīt acis aizvērsies...

Eh, realitāte – virsotne, atpūta, "saules vannas" un kādas maizītes zem milzīgā dzelzs krusta un tad jau lejā.

Mazliet dīvaina šķiet piekoptā "politika" katram lejup iet savā tempā. Apzinos, ka pie augstas lavīnbīstamības tas būtu saprotams, t.i., ar domu "ja nu kas", tad vismaz kāds būtu neskarts un varētu mēģināt glābt cietušos, tomēr patreizējā situācijā drīzāk jau risks ir paklupt un aizripot stipri lejup. Tā kā citu cilvēku maršrutā praktiski nav, iespēja tur pat arī palikt nav nemaz tik nereāla. Tieši šādu apsvērumu dēļ mēs vienmēr līdzīgos apstākļos kalnos esam turējušies vismaz pa divi. Tomēr šoreiz ir savādāk un es neesmu vadītājs – lejup Zigis aizcilpo stipri veikli ar domu, ka satiksimies pie kalnu kafejnīciņas. Līdzbraucēja Lāsma, savukārt, baudīdama skatus, lejup dodas stipri gausi. Savu kompāniju uzspiest nevēlos, tomēr itin bieži, cik nu reljefs atļauj, atskatos, lai pārliecinātos, ka kāpējai viss kārtībā – nu nevaru es tā...

Jau tuvojoties kalnu kafejnīcai, manu kreisās kājas virspēdas locītavā dīvainu sāpi, kas ar katru soli kļūst nepatīkamāka. Sajūta tāda, ka zābaks to būtu nospiedis. Diemžēl nekādas manipulācijas ar šņorēm nelīdz, bet līdz mājām vēl vairāki kilometri. Rezultātā pēdējos pāris kilometrus jau izteikti piekliboju. Dīvaini – nekāda pampuma nav, kāpt uz augšu vai leju varu bez problēmām, tikai iešana uz priekšu sagādā stipras sāpes. Laipni lūgtum nepaklausības skolā!

3.-5.bildē skati no maršruta un Giewont