Otrdien, ņemot vērā manu kājas stāvokli, kas, lai arī ziedēm smērēta, atlabšanas pazīmes neuzrāda, dodamies pakāpt pa klintiņām. Noskatītajai vietai ar auto var piebraukt visai tuvu, savukārt pārvietošanās pa vertikāli manai kājai patīk. Kā jau savulaik rakstīju komentāros pie kāda cita autora foto reportāžas par līdzīgu pasācienu, tad par ko tādu ir grūti izveidot sakarīgu ievadu, kulmināciju un noslēgumu – vienkārši tiek braukts ar mērķi pakāpt un tas arī visas dienas garumā tiek darīts. Man galveno gandarījumu sniedz iespēja pirmo reizi mūžā kāpt pa īstām klintīm, baudot milzīgo atšķirību no mākslīgās klinšu sienas un pat Rīgas Aldartorņa sniegtajām iespējām. Saprotams, kāpšanas process vienmēr un visos laikos ir bijis iekšēja piepildījuma avots pats par sevi!

Savukārt trešdien ir manas "nepaklausības mācības" seku kulminācijas brīdis. Plānos ir iziet alpīnistisku maršrutiņu Kosteļecā, taču, lai līdz tam nokļūtu, priekšā stipri ilgs kājojamais gabals – citiem vārdiem sakot – izgājiens visai dienai. Tā kā šis ir daļa no mana plāna, kamdēļ vispār te ierados, tad ceļos ļoti agri kopā ar pārējiem, naivā cerībā, ka kāja pa nakti būs daudzmaz atkopusies. Ar sakostiem zobiem noeju vairāk kā kilometru, tomēr sāpes ir tik stipras, ka acīmredzami šodien man nekas nesanāks. Atvados un atgriežos mājās. Visu dienu pavadu lasot grāmatu "Alpīnisma pamati" krievu valodā un šausmīgi garlaikojoties (cik tad ilgi var lasīt?)...

Vakarā noguruši, bet laimīgi pārvelkas abi kāpēji – sākuma piegājienu, galu galā, esot noīsinājuši ar pacēlāju, notraversējuši (šķērsojuši) divas stampājamās virsotnītes, ceļu īsinot, uzrāvušies uz parka darbinieka (Augstie Tatri ir dabas parks un noiet no oficiālās takas ir stingri aizliegts), tomēr izvairījušies no brangā soda, un, visbeidzot, uzkāpuši UIAA III grūtību kategorijas alpīnisma maršrutu Kosteļecā. Es varētu vai sienas skrāpēt aiz bezspēcības un vēlmes tur būt! Bet nu neko – šo iespēju esmu zaudējis, tomēr būs vēl viena – rīt ir nolemts doties uz kalnu māju Morskie Oko, lai jau piektdien mēģinātu iziet līdzīgu maršrutu Mņihā. Nolemju – lekšu kaut uz vienas kājas, bet es tur tikšu!

1.bildē Zigismunds Grohovskis