Ar "mikriņu" tiekam līdz Palenica, kas ir aptuveni divu stundu gājiena attālumā no mūsu noskatītā mitekļa. No šejienes iešana perfekta – tikai augšup pa noasfaltētu ceļu, kādus trīs, četrus līkumus nogriežot pa akmeņiem izliktām takām. Diemžēl sabiedriskais transports te noliegts. Zigis zina stāstīt, ka vasarās gājējus mazliet pavizinot pajūgi, bet arī tad tikai kādu trešdaļu ceļa. Pie tam "zaļie" aizlieguši vienam pajūgam veikt, šķiet, vairāk par trim braucieniem, t.i., lai zirgi nepārpūlētos! Tomēr pašreiz te rit vērienīgi ceļa nostiprināšanas darbi, jo vairāki tā līkumi vienkārši noslīdējuši dziļajās gravās.

Ejot ar prieku secinu, ka vakardienas atpūtu kāja ir novērtējusi un nu varu cilpot itin raiti pat bez spieķa vietā angažētās nūjas. Yesss!

Pats kalnu namiņš apmeties uz ezera Morskie Oko ziemeļu krasta morēnas (1.att. - skats no ezera pretēja krasta). Patreiz nav sezona, tamdēļ tas pa lielākai tiesai stāv tukšs – manāmi tikai reti staigātāji un pa kādam alpīnistam. Toties virtuve strādā! Paēdam, iekārtojamies mazītiņā istabiņā, kur knapi pietiek vietas vien- un divstāvīgai gultai un dodamies vakarīgo ainavu baudīšanai.

Morskie Oko ir lielākais ezers Augstajos Tatros, kā arī, ar saviem 50.8m ceturtais dziļākais. Ūdens ir tik dzidrs, ka lieliski saskatāmas gabaliņu no krasta peldošās foreles. No trim pusēm to ieskauj kalnu galotnes, tajā skaitā Polijas Tatru daļā augstākā virsotne Rysy (2499m) un mūsu rītdienai noskatītais Mnich (2068m) (2.att. - centrā esošais "pīķis"). Pa akmeņiem izliktu taku iespējams ezeram apiet apkārt, ko katrs savā tempā arī izmantojam. Interesanti, ka mazliet augstāk atrodas vēl viens ezers, tomēr izlemju, ka strauji tuvojošamies vakara dēļ tas lai paliek citai reizei...

Pie namiņa atgriežos jau stiprā krēslā un, mazliet iekodis, nododos mēģinājumiem iemūžināt mēnesnīcu virs kalnu galotnēm, kas spocīgi izgaismo retās sniega strēles nogāzēs un bur mānīgus tiltus pār viegla vējiņa ņirbināto ezera virsmu. Eh, skaisti, bet pamazām jāpošas pie miera! Rīt liela diena!!