Mūsu kalns tika noskatīts jau vakar. Patiesību sakot, no ezera puses Mūks (tāds ir Mnich tulkojums) izskatās baisi – tas atgādina smailu trīsstūri, kura gandrīz vertikālā siena sākas labu gabalu virs ezera. Arī pati virsotne ir nevis omulīga un ietilpīga kalna mugura, bet drīzāk gan atgādina mūka pret debesīm izstiepto rādītājpirkstu. Uh, strašna – labi, ka pati kāpšana ieplānota no kalna otras puses.

Skan telefona modinātājs, ceļamies un jau 7 no rīta esam ceļā.

Pati pieeja maršrutam prasa vismaz pusotru stundu. Sākumā iešana ir pa trekinga taku, kas milzu zigzagā lokas augšup pa labās puses nogāzi. Tā jau skaisti – kalni visapkārt, strautiņi zem kājām, tomēr, galu galā, diezgan vienmuļi, jo ainava gandrīz nemainās. Te galvenais uzdevums ir uzņemt augstumu. Par skata atdzīvināšanu parūpējas kalnu kazu bariņš, kas nepiespiesti ieturas mazliet zemāk. Diemžēl tās ievērojusi ir tikai Lāsma, kas lēnākā tempā noslēdz mūsu trīsgalvaino "ekspotīciju". Tātad mums pārējiem kazas pozē tikai no kāpējas fotoaparāta...

Takas augšgalā ieturam nelielu atpūtiņu, kas nu nekādi nesaskan ar "rūdītā virsotņu iekarotāja" tēlu – gulšņājam brūnās zāles un zaļo mētru pēļos lielo akmeņu aizvējā, baudot saules vannas un ielejas pretējās puses panorāmas skatus. Kad saprāts uzrunā, ka būtu tā kā jāceļas, iekrītam praktiski neskartu, ārkārtīgi saldu dzērveņu plantācijās. Eh, novembris...

Tālāk takas nav – meklējam ceļu paši. Tā teikt no sērijas ar Ziga vārdiem: "Īsti pārliecināts, ka mēs pareizi ejam, man nav". Toties kalns jau pavisam tuvu un šī puse noteikti ir daudz draudzīgāka ar izteiktāku slīpumu. Kopumā tas patiešām atgādina resnu, kraupu troļļa pirkstu, kas izlīdis no zemes un tā arī palicis par brīdinājumu. Vienlaicīgi sevī manu kādas jaunas, līdz šim nebaudītas emocijas – ir bail. Taču tās nav klasiskās bailes, kad jūs kāds ir pārbiedējis. Tās nav arī bailes no augstuma, kas savulaik uz stāvām dolomītu sienām piedzīvotas Ziemeļitālijā. Tās vairāk atgādina bailes no nezināmā, it kā ar lāpu būtu jādodas tumšā, dziļā, neizpētītā teiksmu alā, kurā nav zināms, kas īsti mitinās. Šis ir mans pirmais īstais alpīnistiskais maršruts uz reālas klints, kur drošība visupirms ir atkarīga no tevis paša veidotajiem drošības punktiem un kāpšanas tehnikas. Ir sajūtas "vai tiešām tev tas ir vajadzīgs" un "te vēl ir droši, bet tur vairs nav". Tomēr esmu izlēmis un neko no iekšējās emociju vētras neizrādu – es uzkāpšu!

Beidzot, pārvarējuši vairākus nelielus rāpšanās posmiņus, esam pie maršruta sākuma. Tiek izlemts, ka pirmais iešu es – Zigis te jau bijis vairākkārt, bet man, salīdzinājumā ar Lāsmu, ir mazliet vairāk atbilstošas "izglītības" un iemaņu. Zigismunds zina stāstīt, ja līdzīgā situācijā, kur nav daudzvirvju maršruts, ir divi līdzvērtīgi kāpēji, tad līderēšanas lomu nereti izvēlas lozējot, jo pirmais kāpējs vienmēr gūst daudz vairāk pieredzes (un jā – es to gribu!).

Lai arī maršruta pirmais posms vairāk atgādina rāpšanos pa pamatīgiem plauktiem, iesienamies virvē un papraktizējam iešanu sasaitē (t.i., drošināšanu, pārvietošanās kārtību un tml.). Drīz sapulcējamies pie tā sauktās "atslēgas vietas". Protams, šādos trešās grūtības kategorijas "pasākumos" citi vispār neko grūtu nesaskatītu, bet man pirmajai reizei būs atbilstoši – ir jāuzrāpjas uz aptuveni 50 grādu (precīzi, neatceros, bet seciniet paši no attēla, kas gan ņemts no cita autora, jo pašam atbilstoša nav. Te labi redzama slīpā, zaļganā plāksne ar divām vertikālām plaisām) slīpas granīta plāksnes un, izmantojot dažus centimetrus platu plaisu, jātiek līdz augšai. Lieki teikt, ka zem plāksnes "ilgi nekā nav". Lai gan maršruts skaitās "apstrādāts", t.i., salikti āķi, pie kuriem drošināties, pirmo āķi redzu tikai vairākus metrus augstāk. Tas varētu nozīmēt, ka brīvais kritiens varētu sasniegt vismaz 10 metrus. Man tas šķiet tā par daudz, tamdēļ ielieku plaisā vēl kādu papildus drošības punktu (klinšu ieliktni), tādējādi iespējamo "šļūcienu" saīsinot līdz kādiem 4 metriem. Ir jautri (lasi, emociju netrūkst)!

Jautri ir arī tālāk – pēc plāksnes nākas uztaisīt kādu 5 – 6m garu traversiņu, apejot milzīgu akmens bluķi, ar rokām pret to atbalstoties (ieķerties tur īsti nav kur), bet kājām atvēlēta pašaura, ieslīpa akmens "pierīte". Drošināšanas punktu, protams, te nav.

Gabaliņu aiz bluķa atrodu divus stacionāros āķus un, nebūdams īsti pārliecināts, cik tālu vēl līdz virsotnei, izveidoju staciju un aicinu pie sevis arī pārējos. Faktiski tālāk pakāpt brīvi gan arī nevaru, jo virve daļēji iestrēgusi zem tikko apietā akmens un visi mani triki, mēģinot to atbrīvot, beidzas nesekmīgi.

Pēc brīža klāt ir Zigis, kam arī ir nedaudz "jautri", jo viņam kāpjot, iesprūdušo drošināšanas virvi pilnīgi ieņemt nespēju – t.i., arī viņam šoreiz tāds pabrīvs kāpiens... :). Izrādās, arī līdz virsotnei gandrīz "ar roku aizsniegt" un es dodos augšup. Mūka virsotne, izrādās, ir kādi 2.5 x 2.5m liela, ieslīpa akmens plāksne. Te atrodami jau iestrādāti āķi, tajā skaitā arī, lai varētu nolaisties pa virvi. Uzmeistaroju staciju un pieņemu pārējos. Tad pa druskai foto un ieturēšanās, bet, noteikti, daudz vairāk emociju – dziļi zem kājām divi ezeri un pavisam mazītiņa mūsu mājvieta. Pilnīgi citādi maņas tver arī apkārtējās sienas un virsotnes – neizskaidrojami, bet ir sajūta, ka esmu tām kaut kur piederīgs. Nē, nav runa par līdzvērtību, jo tās ir pašpietiekamas un lepnas, kam kāpējs ir vienaldzīgs. Patiesībā līdzīgas sajūtas jau baudītas arī agrāk, piemēram, sēžot Punta Fiamme Dolomītos, situācijās, kad tā brīža virsotne no tevis ir prasījusi kaut ko vairāk, kā tikai iekāpšanu pacēlājā. Šķiet, tieši kāpšanas procesā patērētie kaloriju simti un emociju virpuļi ir tie, kas liek ar kalnu "saaugt" un justies kā daļai no tā visa. Nez kāpēc man šķiet, ka "pacēlāja tūristam parastajam" kas tāds ir neaizsniedzama mirāža...

Eh, laiks lejup! Zigis jau sameistarojis nolaišanos pa virvēm, kas šeit ir tipiskais lejupceļš – kādi 30, slīpi ieturēti metri un esam uz paliela plaukta. Pēc nelielas meklēšanas atrodas arī pareizā noeja, kas vairs ir tikai pamatīgu, bet vietām ar noripošanas iespējām apdāvinātu plauktu sērija...

Maršruta sākumpunkts. Beidzot virves, ķiveres un cits alpīnisma inventārs iegulst somās, dodot vietu trekinga nūjām un cepurēm parastajām. Kādu brīdi vēl uzkavējos, lai filmiņas vajadzībām iemūžinātu savus aizejošos kompanjonus un tad jau straujā riksī tiem pakaļ metos arī es. Darbiņš principā padarīts!

Pēc kādas pusotras stundas pievarēta arī taka un esam pie kalnu namiņa. Beidzot var atsēsties un paēst kā cilvēkam pieklājas! Kopš iziešanas ir pagājušas aptuveni sešarpus stundas, kas nav maz, bet par sprintu te neviens nefano. Patiesībā ir tik forši! Veros pāri ezeram uz debesu fona skaidri izzīmētajā Mūka smailē un tā vien laužas uz āru: "Pilnīgi neticās, ka es tur stāvēju!" Tik emociju un pieredzes piesātinātas dienas sen nav bijis – esmu piepildīts!

Vēl pusotra stunda "k2" pārvietošanās līdzeklī un esam pie mikriņu pieturvietas. Ir nogurums, kā arī viena no manām "k2" atcerējusies savu "šī brauciena dziesmu". Tomēr nu jau ir pilnīgs p* , t.i., vienalga!

Pēc šīs kulminācijas par sestdienu vairs izplūst negribas – atkal tika pakāpts pa mācību klintiņām, izstaigāta ievērojamā Zakopanes gājēju iela, iepirkts slavenais Polijas Tatru apgabala aitas siers un citas dāvaniņas mājās palicējiem, bet vakarā izbraucam Latvijas virzienā. Pēc nonstopa brauciena ar nelielu atpūtu uz poļu-leišu robežas ap vieniem beidzot esam mājās!! Vai kāds nezin, kāpēc slavenais siers pēc diennakts pēkšņi kļuvis tik sāļš?

P.S. Par minēto kāpienu esmu samontējis arī nelielu filmiņu. Tā pagaidām lejupielādējama šeit:
* 42MB versija
* 6MB vājākas kvalitātes versija