kasis :: Tatri 06

Ceļošana
Ceļošana - ievads

Ar velo gar jūru

Dolomītalpi '07
Alpi '08
Tatri '08
Saites

Augstie Tatri '06
Ievads; Ak, Polija
Beidzot galā!
Pirmais kāpiens
Termiskie avoti
un alas
Aizsalušie ezeri
un pāreja
Atvadas; Rezumē
Dažas pērles

Brauciens uz Augstajiem Tatriem

Sākums
Viss sākās ar to, ka pagājušajā vasarā man bija iespēja kopā ar ekskursantu grupu pabūt Čehijā, Alpos, Venēcijā, Zalcburgā un Vīnē. Man tā bija pirmā reize tik tālu ārpus Latvijas - arī pirmā reize kalnos. Jāsaka, ka nekas no redzētā nespēja līdzināties kalnu majestātiskumam, varenumam un skaistumam. Bija ļoti maz tādu, kurus kalni būtu atstājuši vienaldzīgus. To gan būs lemts saprast tikai tiem, kas paši kalnos bijuši - nekādas fotogrāfijas vai filmas to nespēs tā pa īstam atspoguļot. Manī kopš tā laika nostiprinājusies sekojoša pārliecība - IR JĀCEĻO! Ir to vērts redzēt radikāli atšķirīgas kultūras vai ļoti īpatnējas pilsētas, piemēram, Venēciju (toties Vīnē īsti nav ko redzēt - daudz līdzības ar Rīgu, izņēmums ir tikai dažas ēkas un pilis), bet pavisam noteikti ir jāredz kalni un kalnu upes, īstas alas un tuksnešus... Pirmo reizi tur var aizbraukt ar tūristu grupu, lai vismaz "apostītu" kas un kā, bet pēc tam ir jābrauc pašiem, lai kultūru varētu patiesi "izgaršot"!
Varbūt kāds man nepiekritīs, ka īsti nav jēga "tusēt" pa Vīni vai Milānu. Piekrītu, ka tur varētu būt interesanti arhitektiem un urbānistiem, bet neviens vēl nav pārspējis to Arhitektu, kas radījis kalnus un aizas, upes un okeānus. Bet lai nu paliek, gribu tikai iedvesmot Latvijas iedzīvotājus CEĻOT - tas patiesi IR TO VĒRTS!!

Tā nu "saslimis ar kalniem" vienlaicīgi sapazinos ar kādu pāri - Aleksandru un Ivetu, kas paši ar savu auto katru gadu dodas uz Augstajiem Tatriem. Nolēmu viņiem nākamgad piebiedroties.
Jau marta beigās pa e-pastu rezervējām numuriņus palikšanai. Šie saimnieki Aleksandram labi pazīstami jau vairākus gadus. Tomēr tagad jāsaka, ka arī braucot "uz dullo" dzīvošanas vietu varētu mierīgi atrast - atkarībā no maksātspējas tuvāk vai tālāk no kalniem.

Nepieciešamais aprīkojums
Ja braucat uz kalniem, tad obligāti jāņem līdzi: kalnu zābaki (ne jau naglotie, bet specializētie), jo bez tiem ir liela iespējamība dabūt vismaz traumas; kreklus ar garām piedurknēm, cepuri un pretiedeguma smēri (mums sākumā tādu nebija, un kaut arī 2x ziedāmies ar ļoti stipru pretiedeguma krēmu, pirmajā dienā kādu 6 stundu laikā apcepāmies patiešām nežēlīgi. Pie tam kalnos sākumā apdegumu nemaz nejūt, jo ir vēss); vieglu, līdzi staipāmu lietus apģērbu (un aizmirstiet siltos Latvijas vasaras lietutiņus. Tur var pēkšņi uznākt pat sniegs), kā arī ērtu mugursomu.

Tad nu ķeramies klāt! Centīšos rakstīt ļoti īsi :), lai Jūs negarlaikotu, bet tai pašā laikā sniegtu aptuvenu iespaidu. Protams, arī fotogrāfijas tiks stipri šķirotas.

1. diena - Ak, Polija!

Izbraucām 5 cilvēki ar 2 mašīnām svētdien agri no rīta - plkst. 5.00 no Jelgavas kamēr ceļi vēl tukši. Kopumā šodien plānots nobraukt ap 1000 km un nakšņot kempingā pie Krakovas. Naudu esam samainījuši uz eiro, lai nekur nebūtu problēmu to samainīt nacionālajā valūtā. Priecē patiešām labie Lietuvas ceļi (jāsaka, ka no redzētajiem, Latvijas ceļi bija vissliktākie), monolītās autobusu pieturas un miers, kas valda visapkārt. Latvija ir vienīgā valsts, kur prasa braukt ar iedegtām tuvajām gaismām dienas laikā. Arī mēs tās izslēdzam, jo taupam degvielu. Degviela vislētākā bija Latvijā.

Deviņos no rīta esam pie poļu robežas un pāri tiekam diezgan ātri. Braucienu cauri Polijai varētu raksturot mūsu vārdi: "garā, stulbā Polija" (piedodiet par atklātību). Reljefs līdz pat Krakovai (kas ir Polijas viņā galā) ir diezgan vienmuļš, ceļi pamatā tikai divjoslu, līkumaini un nepārredzami, intensīva satiksme un daudz smago auto (lai gan "fūres" pa īstam izbaudījām atpakaļceļā, t.i., darbdienā), bet, pats galvenais, apdzīvotas vietas atrodas viena no otras vidēji ik pa 1-2 kilometriem! Tātad jāsamazina ātrums, jo šis lielais ceļš vienlaicīgi ir arī ciemata galvenā iela. Tajā pašā laikā poļi paši brauc kā apsēsti. Es teiktu, ka Polijā braukšanas kultūras vispār neeksistē. Apdzīvotā vietā ātrumu labākajā gadījumā samazina līdz 70, bet parasti pieturas pie 90, gājējus uz pārejām neviens nepalaiž. Kad mēs pāris reizes tomēr palaidām, tad gājējēji uz mums nolūkojās ar dziļu mulsumu un dievināšanu. Ārpus apdzīvotām vietām ātrumi ir lieli (kaut pielāgojoties dažkārt braucām ar 115, tomēr mēs nevienu neapdzinām, apdzina mūs) un apdzīšanu parasti veic nekaunīgi braucot pa viduslīniju - pa joslām braucošie, savukārt, brauc arīdzan pa gājējiem un velosipēdistiem paredzēto nomali.
Citādi ainavu grezno izkrāsotās daudzdzīvokļu mājas, visuresošās reklāmas un nožēlojamās autobusu pieturas. Zem Varšavas braucam cauri lielajiem poļu ābolu un čerešņu dārziem. Čerešņas zemnieki tirgo turpat ceļa malā un tās maksā ap 90 santīmu kilogramā. Mēs divatā paņemam 4 kilogramus.

Pa ceļam atpūtas nolūkos iegriežamies kādā mazpilsētā, bet ap plkst. 21 esam kempingā pirms Krakovas. Atseviški jāmaksā par mašīnu, cilvēkiem un telti, bet summa nav tik liela. Kempingā ir dušas, tualetes, izlietnes, piknika vietas un elektrības pievadi nakšņošanas vietām. Te, padzirdot, ka esam nobraukuši veselu tūkstoti, seko izbrīna pilni skatieni.

<< Atpakaļ

Tālāk >>